Datora procesora ātrums ļoti ietekmē tā vispārējo veiktspēju. Procesora ātrums mūsdienu datorā ir aptuveni četrus miljonus reižu lielāks nekā agrākās mikroshēmas no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Ātrāks procesors veic vienkāršus uzdevumus ātrāk nekā lēns, un tas padara sarežģītas lietojumprogrammas pietiekami ātras, lai tās būtu praktiskas. Pats procesors nav vienīgais faktors, kas saistīts ar datora darbību, tomēr spēlē arī atmiņa un cietā diska ātrums.
Pulksteņa ātrums
Datorā galvenā laika shēma, ko sauc par "pulksteni", darbina procesoru. Pirmā mikroprocesora Intel 4004 pulksteņa ātrums bija 740 kHz, savukārt mūsdienu piemēri darbojas aptuveni 3GHz. Lai gan pulksteņa frekvence nosaka procesora ātrumu, jūs nevarat palielināt frekvenci uz nenoteiktu laiku; kādā brīdī ķēdes nespēj sekot līdzi un procesors pārstāj darboties. Arī lielāks ātrums rada vairāk siltuma, un pārkaršana var kļūt par lielu problēmu.
Ātruma priekšrocības
Ātrāks procesors var darbināt sarežģītāku programmatūru un lielāku uzdevumu skaitu kopumā. Piemēram, augstas izšķirtspējas spēles un video atskaņotāji patērē ievērojamus procesora resursus; pagājušā gadsimta 70. gados šīs programmas pat nebija iespējamas. Mūsdienu logu un skārienekrāna programmas arī ir ļoti atkarīgas no ātriem procesoriem, lai programmatūra būtu ātra un atsaucīga. Ātrāks procesors ļauj datoram vienlaikus kompetenti veikt vairākus uzdevumus, piemēram, faila lejupielādi, mūzikas atskaņošanu, vīrusu skenēšanu un dokumenta pareizrakstības pārbaudi.
Citi faktori
Procesors ir nozīmīga datora sastāvdaļa, taču tas ir tikai viens no vairākiem, kas ietekmē ātrumu. Citas daļas, piemēram, sistēmas kopne, atmiņa un cietais disks, spēlē svarīgu lomu datora darbībā. Sistēmas kopne darbojas kā lielceļš starp galvenajiem datora komponentiem; tam ir maksimālais ātrums, kas atšķiras no procesora. Ja procesors ir ievērojami ātrāks nekā sistēmas kopne, procesoram jāgaida dati; tas zaudē ātruma priekšrocības. Tādā pašā veidā RAM trūkums liek procesoram gaidīt datus no cietā diska. Augstas veiktspējas dators ir visu šo elementu rezultāts, kas efektīvi darbojas kopā.
Vairāki serdeņi
2000. gadu sākumā procesori sasniedza ātruma ierobežojumu praktiskai darbībai, jo radās problēmas saglabāt mikroshēmas. Lai to novērstu, Intel un citi mikroshēmu ražotāji ieviesa daudzkodolu procesorus. Izmantojot šo iestatījumu, procesoram ir divi vai vairāki kodoli, no kuriem katrs palaiž programmu neatkarīgi no pārējiem. Mūsdienīgā programmatūras vidē, piemēram, Microsoft Windows, vienlaikus tiek ielādētas daudzas programmas, lai gan ne visas vienā brīdī ir aizņemtas. Daudzkodolu procesors reizina sistēmas veiktspēju, piešķirot aktīvās programmas dažādiem kodoliem; tas palielina datora ātrumu, nemainot pulksteņa ātrumu.
