Stingri sakot, kameras objektīvs ir pārāk vienkāršs, lai to varētu salīdzināt ar visu aci; tomēr visu kameru var jēgpilni salīdzināt ar cilvēka optisko sistēmu. Kameras objektīvs ir analogs cilvēka radzenei; fotofilmu vai gaismas sensorus var salīdzināt ar tīkleni. Abas sistēmas var pielāgot gaismas daudzumu, ko tās ielaiž, izmantojot varavīksneni cilvēka acī vai diafragmas atvēruma kontroli kamerā. Ir arī vairākas ievērojamas atšķirības - no kurām vismaz acīmredzama ir tā, ka cilvēka acs drīzāk ir organiska, biofizioloģiska vienība, nevis salīdzinoši vienkārša, cilvēka veidota mehāniska ierīce.
Elastīgums
Kameras objektīvs dažos aspektos ir līdzīgs cilvēka radzenei. Galvenā atšķirība ir tā, ka tradicionālais objektīvs ir fiksēts pēc formas. Lai iegūtu atšķirīgu fokusa attālumu, ir jāpievieno vai jānoņem objektīvi vai jāpārvieto objektīvs tuvāk vai tālāk no objekta. Turpretī cilvēka radzene var mainīt savu formu, lai koncentrētos uz tuviem vai attāliem objektiem. Acs iekšējie muskuļi velk radzeni, lai to izlīdzinātu vai atslābinātu, lai ļautu tai kļūt izliektākai. Kaut arī tiek izstrādātas augstas tehnoloģijas lēcas, kas var atdarināt šo īpašumu, tās vēl nav plaši pieejamas.
Materiāls
Kameras objektīvs parasti ir izgatavots no cieta, caurspīdīga materiāla. Agrāk kameru objektīviem parasti izmantoja stiklu; mūsdienās tos bieži izgatavo no plastmasas, kas ir lētāki un mazāk pakļauti plaisām vai drupām. Cilvēka radzene, gluži pretēji, ir izgatavota no mīkstas organiskas vielas.
Sarežģītība
Tikai kameras objektīvs ir salīdzinoši vienkārša struktūra. Lai gan, lai to izveidotu, var būt vajadzīgas ievērojamas tehniskās un ražošanas zināšanas, objektīvs būtībā ir caurspīdīga materiāla izliekta daļa ar rāmi, kas ļauj to piestiprināt kamerai. No otras puses, acs ietver ne tikai lēcu, bet arī daudzas sarežģītas struktūras, kas nepieciešamas redzei.
Citas atšķirības
Atšķirībā no kameras cilvēka acs ir daļa no sarežģītas informācijas apstrādes sistēmas. Kad acs redz attēlu, tas caur redzes nervu tiek pārnests uz smadzenēm; acs saņemtais attēls tādējādi ir subjektīvs, nevis objektīvs. Savukārt kamera būtībā ir mēma sistēma; jāpievieno papildu apstrāde, lai tiktu galā, piemēram, ar dažādu krāsu temperatūru. Cilvēka tīklene ir arī jutīgāka nekā pat vismodernākās un specializētākās kameras, kas spēj iegūt noderīgu informāciju pat ļoti vājā apgaismojumā. Atsevišķas kameras, iespējams, spēj uztvert cilvēka acij neredzamu stimulu vai veikt noteiktas funkcijas, kuras cilvēka acs nevar, taču acs kopumā ir sarežģītāks mehānisms.
